Esmu deviņpadsmit gadus vecs zēns un nesen piedalījos Erasmus+ brīvprātīgā darba projektā Latvijā, precīzāk Liepājā. Neskatoties uz neskaidrībām saistībā ar Covid izraisīto pandēmijas situāciju, vienmēr esmu bijis sliecies pievienoties projektam, vēlējos par katru cenu iegūt citādāku un oriģinālu pieredzi. Tāpēc XNUMX. augustā es iekāpu lidmašīnā, neziņā par nepieciešamību veikt fiduciāru pašizolāciju, kas varēja sabojāt ārzemju pieredzi, jo tā ilga desmit dienas, kas ir trešā daļa no projekta.
Latvijas panorāma no lidmašīnas ir patiesi skaista, jo tajā mijas lieli meži ar laukiem, pilsētām, dažiem ūdensceļiem un acīmredzami jūru. Izkāpjot no lidmašīnas, jūs jau varēja paelpot citu gaisu un galvenokārt sajust vieglu vējuescvai kas pavadīja mani visu augusta mēnesi. Ierados Liepājā pēc tam savā dzīvoklī, izpakoju somas un uzreiz devos uz pludmali. Mani pārsteidza parki, viss tas zaļums, kas ieskauj pilsētu: bija skeitparki, rotaļu laukumi, sporta laukumi (teniss, basketbols, vieglatlētika un futbols). Milzīgs publiskais parks ar skatu uz jūru, komplektā ar visu, kas ilgtermiņā kļūst par mežu. Pludmale arī tiešām bija skaista, smiltis ļoti smalkas un galvenais brīvas, nebija ne viesnīcu, ne lietussargu, ne guļamkrēslu.

Nākamajā dienā satiku biedrības Radi Vidi Pats biedrus, visus jaukus un draudzīgus jauniešus.
Biedrība man nodrošināja uzdevumus, kas jāveic no rīta un pēcpusdienā, savukārt vakars, svētdiena un pirmdiena bija veltīti brīvajam laikam. Viens no galvenajiem uzdevumiem bija rūpēties par pilsētas dārzu, pilsētas dārzu, jo ikviens var ņemt dārzeņus, sēt jaunus un laistīt. Šajā dārzā krescbija arī arbūzi, kas pēc izmēra bija līdzīgi tiem, ko sauc par 'Melno pērli'; Vienā no augusta pēdējām dienām biju nodomājis paēst vienu asociācijā, vēlējos uzzināt tās garšu, taču tajā rītā kāds bija mani apsteidzis un arbūza vairs nebija.
Viena no nozīmīgākajām aktivitātēm bija mozaīkas gabala izveidošana, mozaīka, kas pēc pabeigšanas būs daļa no publiskas vietas, kuru varēs apmeklēt visi. Papildus Radi Vidi Pats aktivitātēm divas reizes nedēļā es apmeklēju citas brīvprātīgās asociācijas, ar kurām man bija laba pieredze. Pateicoties "House of Hope", vienai no šīm asociācijām, es satiku dažus puišus, ar kuriem tad vakaros un brīvajās dienās gāju ārā.

Bija svarīgi organizēt brīvo laiku, atrast, ko darīt, jo biedrības biedri bieži bija aizņemti ar darbiem. Tāpēc, mācoties tikai nedaudz angļu valodu, neko nezinot latviešu valodā, izņemot vārdu 'paldies', bija grūti iegūt draugus.
Tā dažas dienas tika pavadītas kopā ar biedrību, citas ar bērniem, kurus satikām Cerību namā.
Kad visi bija aizņemti, tad es paņēmu velosipēdu un sasniedzu pilsētas malu, apmeklēju jaunas vietas un atgriezos jaukākajās vietās, ko man vienā no pirmajām dienām bija parādījis puika no biedrības.

 

Ļoti jauka bija pieredze mežā sēņojot, tāpat kā ekskursija pa Liepājas ciematu Karostu, kur var atrast daudzas pasaules karu laikā celtu ēku drupas.

 

   

 

 

Labākā pieredze neapšaubāmi bija brauciens ar kanoe laivu uz Pāvilostu, kura dēļ es atliku savu atgriešanās lidojumu uz Itāliju. Pāvilosta ir maza pilsētiņa netālu no Liepājas, kur pēc kanoe laivu brauciena svinējām svētkus un nakšņojām teltīs. Šādos gadījumos varēju uzzināt vairāk par latviešu kultūru, viņu dziesmām, raksturīgo dārzeņu zupu, kas izrādījās ļoti laba, un arī viņu liķieriem. Es visu atcerēšos mūžīgi.

 

   

Lorenco, 2021. gada augusts