Pēc gada Palermo arī man ir pienācis laiks doties mājās. Es nezinu, ko teikt, jo parasti visiem brīvprātīgajiem ir skumji doties prom, izņemot mani? Es nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties savā mājā. Tas nenozīmē, ka man nepatika EBD, man patika būt brīvprātīgajam un dzīvot Sicīlijā, taču ar vienu šīs dzīves gadu pietika.

Bija lieliski dzīvot kultūrā, kas ir mierīgāka nekā manējā, bet man pietrūkst Igaunijas efektivitātes.

Man patika, ka cilvēki Sicīlijā ir tik atvērti, bet man jau ir apnicis klausīties tādas frāzes kā "Ciao, bella!" vai "Blondīne!".

Man patika sicīliešu virtuve, bet ne visi kilogrami, ko pieņēmos, to ēdot.

Es mīlēju un joprojām mīlu Sicīliju, bet ne Palermo, kur es dzīvoju.

Man patika satikt daudz dažādus cilvēkus un ar viņiem draudzēties, bet man nepatika pateikt viņiem "Ardievu".

Šis gads ārzemēs man ir iemācījis būt pateicīgākam par savu mazo valsti Igauniju. Sicīlija vienmēr būs manā sirdī, taču ir arī labi apzināties, ka la dolce vita nebeidzas ar EBD. Brīvprātīgā dzīve nav tik viegla, bet es domāju, ka brīvprātīgajam nav obligāti jāpatīk visām EBD pusēm – tā ir arī daļa no EBD pierašanas un pielāgošanās jaunām lietām. Galu galā EBD ir iespēja jauniešiem atklāt pasauli un sevi ar visu pozitīvo un negatīvo. Tas ir mainījis manu dzīvi, un es šo pieredzi nemainītu ne pret ko.

Čau, Sicīlija, tiekamies!